Oktobrī biju paņēmusi dažas brīvdienas darbā, lai atviktu mazliet elpu. Biju piešķīrusi sev dienu nekā nedarīšanai un miegam. Klīstot pa interneta plašumiem, uzgāju savas skolas majaslapā ziņu par iespēju pieteikties Erasmus studijām (mācības ārzemēs esošās programmas ietvaros). Piedavātas bija tādas valstis kā Francija, Norvēģija, Francija, Turcija, Polija un Igaunija, bet manu interesi piesaistīja Vācija. Mazliet aizdomājos, cik lieliska butu iespēja atsvaidzināt savas vācu valodas zināšanas sadzīvē un rast angļu valodas zināšanas studiju procesā. Novērtējot kriterijus pēc kuriem tika atlasīti studenti Erasmus programmai, biju par 99% pārliecināta, ka neesmu atbilstošs kandidāts (galvenokārt jau savu vājo angļu valodas zināšanu dēļ).
Daudz laika apdomāt man nebija, jo tā bija pēdējā diena, lai iesniegtu pieteikumu. Domāju – labi, no pamēģināšanas vien, taču sliktāk nebūs.. Tad sekoja ilgs un mokošs atbildes gaidīšanas process. Sākumā, lai nomierinātu sevi, ka – “nē, nē, man nevajadzēs mainīt savu dzīvi kājām gaisā vienas iedomas dēļ” - vēlāk jau ar lielāku interesi “ Bet ja nju tomēr man būtu iespēja padzīvot Vācijā kādu laiku”.
Un es tiku !!! Jāatzīst gan, ka ne uz Vāciju, bet Poliju. Pēc šiem jaunumiem biju ļoti smagi vīlusies, ka tā nav Vācija, bet patīkami pārsteigta, ka esmu izturējusi konkursu. Apsvēru iespēju atteikties no Erasmus programmas vispār. Pēc tam papētīju kartē, ka Šcecina (tā sauc šo Polijas pilsētu) ir tikai 20 km no Vācijas robežas un 150 km no Berlīnes. Un es sev teicu ”labi, lai iet”! Pilnīgi crazy, vai ne? ;)
Un te nu esmu, mēģināšu piefiksēt intersantākās lietas, vietas un sajūtas, esot šeit Polijā, pilsētā ar orģinālo nosaukumu Sczcecin. Par komentāriem un jautājumiem, tikai priecāšos – tā kā droši! J
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru