Diena Nr 1

Atvadu ballīte ar Liepājas draugiem un atvadu bučas no ģimenes. Superrrrrrīga atvadu ballīte Rīgā (Mīļš paldies visiem, kas atnāca – bija patiess prieks  jūs visus pirms ceļa vēl satikt. Paldies arī tiem, kas netika, bet bija domās ar mani). Ieskatam mazliet foto.

 17. februāra rīts – vidēja mēroga panika par braucienu un nedaudz sāpoša galva pēc ballītes, radīja sirreālu sajūtu līdz pat brīdim, kad nonācu lidostā, nodevusi bagāžu, lēnām soļoju meklējot pareizo izeju uz lidmašīnu, kad lidostas skaļruņos paziņo sākotnēji manas Polijas istabiņas biedrenes Ievas (otra meitene no Latvijas, kas brauc studēt uz Sczcecin) un pēc tam manu vārdu un uzvārdu ar īpašu uzaicinājumu ierasties attiecīgajā izejā un lidmašīnu. Vienmēr esmu domājusi, cik muļķīgi ir kad kāda pasažiera vārdu izbļausta pa visu lidostu un visi pārējie pasažieri stāv un noskatās, kā tas kavētājs aizelsies ierodas. Viss beidzās laimīgi un ar mazo Airbaltic lidmašīnīti veiksmīgi paceļamies un nolaižamies Berlīnē. Te Ieva mani atstāj, jo dažas dienas paciemosies Berlīnē. Es, pēc Hesburger Late Mocachino nobaudīšanas (lai gan plkst jau ap 15.00 ēdienu vēl nespēju dabūt iekšā) tālāk ar tāda kā maršrutnieka palīdzību pēc 2,5 stundu gara ceļa ierodos Szczecinā. Plkst. ir 18.30 pēc Polijas laika (pēc Latvijas 19.30).

Virs Berlīnes

 Mani sagaida mans poļu “buddy” vārdā Oskars, ar ko esam iepriekšējo nedēļu laikā pārmijuši dažus e-pastus. Oskars iepriekšējos semestri studējis Latvijā, “Turībā”, tā kā viņam ir viegli man izstāstīt par būtiskākajām atšķirībām un kopīgajām iezīmēm abās pilsētās. Protams, mazliet traucē mans angļu valodas līmenis, lai varētu brīvi ar viņu apriest visu, kas ienāk galvā un redzu pilsētā. Puisis angliski runā ļoti raiti un patiesībā arī viegli uztverami. Tikai, tad ka ir mana kārta runāt, jāsabīstas, kur palicis manās angļu valodas nodarbības apgūtais, jo atkal runāju nepilnos teikumos, vai tikai atsevišķiem vārdiem. Bet šķiet, ka Oskars uztvēra visu, ko jautāju. Vai vismaz izlikās! :)

Viņš mani sagaidīja maršrutnieka pieturā, ļoti pieklājīgi palīdzēja tikt ar manu smago bagāžu līdz viņa auto. Tad devāmies ātrajā Sczcecinas apskatē ar auto. Nemēģināšu atcereties nosaukumus dažādiem parkiem un celtnēm, bet galvenais, ka pilsētai tek cauri upe - Odra, kas sadala pilsētu centrālajā daļā un guļamrajonu daļā (līdzīgi kā Liepāju, vai Rīgu). Kā šodien uzzināju, Šcecina ir līdz otrā pasaules kara beigām bijusi vācu pilsēta, pēc tā kļuvusi par poļu, taču iznīcinata līdz pēdējam. Līdz ar to šeit neesot izteiktas vecpilsētas un skaistas arhitktūras. Manas kojas ir kreisajā upes krastā (centrālajā pusē), pavisam netālu no upes un paša centra.

Dzīvošana kojās mani vienmēr biedējusi un līdz šim biju veiksmīgi no tā izvairījusies. Bet patiesībā nav tik traki - biju gaidījusi ko briesmīgāku. Protams, tā nav viesnīca, tomēr iztikt var – dzīvošu kopā ar otru meiteni no Latvijas. Vienkāršas mēbeles (2 gultas, 2 rakstāmgaldi, 3 krēsli, 2nelieli grāmatplaukti, 2 naktskapīši, mazs un neparocīgs drēbju skapis), vannasistaba turpat istabiņā (tualete, duša un izlietne), virtuve gan  uz visu stāvu viena (elektriskā plīts un izlietne), turklāt virtuvē ir veselas 4 milzīgas trauksmes pogas.. Lūk ieskats kā apmēram tas viss izskatās.

Mana un Ievas gulta

Skats uz istabiņu no koridora un vannas istaba

Ledusskapis istabiņā un virtuve uz visu stāvu

Tiku aizvesta arī pirmajā šopingā un lielveikalu, lai nopirktu pirmās nepieciešamības lietas un ēdienu. Pie cenām vēl mēģinu pierast, jo te viss ir zlotos, bet te pārtika ir nedaudz lētāka. Tad nju lūk manas brokast-pusdien-vakariņas +dažas higēnas preces man izmaksāja 76 zlotus (12 Ls). Man šķiet, Latvijā, būstu iztērējusi ap 20Ls.

 Vakariņas+brokastis+citas noderīgas lietas

Esmu pārgurusi un krītu gultā, jo plkst rāda 2 naktī (organisms vēl dzīvo pēc Latvijas laika, kur tagad ir 3 naktī un visi mani mīļie Latvijā guļ otru sapnīti). Saldu…

Vēl tikai skats pa manu istabas logu naktī, dzīvē, protams, tas izskatas daudz labāk.

Skats pa vannasistabas logu

Skats pa istabas logu