Pirmā nedēļa aizvadīta

Variet mani apsveikt - esmu veiksmīgi izturējusi jau nedēļu šeit Šcecinā. Kas intersants šajā laikā noticies - tūlīt pastāstīšu. Biju mazliet apslimusi (saaukstējusies), bet nu viss ir kārtībā.

Skolu un mācību process
Pirmdien - ļoti nopietni sagatavojusies devos uz skolu  tikties ar katedras dekānu, kurš ir atbildīgs arī par Erasmus studentiem. Mazliet dīvains un jautrs vīrietis - un nē, kā izrādās viņš tomēr neesot gejs! :) Teica, ka priecājas mūs redzēt un jauki, ka esam izvēlējušies Šcecinu kā savu jaunās pieredzes zemi. Tad viņš izdalīja savas vizītkartes un teica, lai nosūtam uz viņa epastu vēlreiz priekšmetu sarakstu, kuru gribam mācīties. Jā, jā viņam esot mūsu apstiprinātie līgumi (šo līgumu ar Turību un Polijas augstskolu sastiprināju jau decembrī ar visiem parakstiem uz zīmogiem no visām trīs pusēm), viņš tikai pārliecināšoties, ka viņam esot pēdējā versija. Un jā, tad tuvāko divu nedēļu laikā viņš centīsies (!!!) atrast pasniedzējus, kas varētu mācīt šo priekšmetus angļu valodā! Diezgan pārdomāti un savlaicīgi, vai ne? :)
Pēc divām dienām saņēmu e-pastu, ka visi manis izvēlētie priekšmeti būs pieejami un, ka viņš sastādīs progrmamu un dod ziņu.
Citā kabinetā uzrakstījam pieprasījumu tādai kā studentu kartei, kurā kārtējo reizi bija jānorāda visādas muļības, kā vidusskolas nosaukums, kurā gadā tā pabeigta, mammas uzvārds pirms laulībām un visādas citas pilnīgi bezjēdzīgas muļķības. Šķiet, vienīgais, kas pietrūkst ir "tavs kaķa vārds iepriekšējā dzīvē".
Pati skola - vērtējama vidēji - nekas īpašs, bet arī neož pēc naftalīna. "Turība", protams, daudz modernāka un jaukāka, bet šķiet, ka arī šai nebūs ne vainas. Skola kopumā ir liela un sadalīta pa fakultātēm. Katrai fakultātei sava ēka, līdzīgi kā LU. Par mācību procesu - ne gluži kā manā skolā - nebūšot nekādu izdales materiālu. Sēdi, klausies un pieraksti ko pasniedzējs stāsta. Un vērtēšanas sistēma ir piecu ballu sistēmā, bet ar 0,5 (piemēram, 5; 4,5; 4 u.tt.).

Ekonomikas un servisa vadības fakultāte

Internacionālā ballīte
Otrdien uzpirkām vienu puisi no mūsu kojām (ieteica lejā recepcijas tantes, ka šis mūzikas akadēmijas students ir guru arī interneta jautājumos) ar mazo balzāmiņu (paldies, Andrim), lai saslēdz mums istabiņā internetu tā, lai varam abas ar istabiņas biedreni izmantot, jo sienā tikai viena kabeļa vieta! Tā kā bijām plānojušas trešdien iepazīties ar vēl vienu klubu Šcecinā, uzaicinājām līdzi. Kā rezultātā mums bija internacionālā ballītē klubiņā ar nosaukumu HeyaBar - mēs abas no Latvijas, meitene no Čehijas, meitene no Bulgārijas un šis puisis no Uzbekistānas, kurš runāja tikai krieviski un poliski, atšķirībā no meitenēm, kas runāja tikai angliski. Tā nu sanāca būt par tulku, lai viņi varētu savā starpā sazināties.

Interesants klubs. Tur nav jāmaksā ieejas maksa, bet par to, lai būtu kur apsēsties. Visi dīvāniņi (kādi 15 kopumā ) bija rezervēti. Ieņēmām vienu no diviem galdiņiem, pie kuriem varēja pastāvēt.

Integration Dinner
Ceturtdienas vakarā bija paredzētas kopējās pusdienas visiem Erasmus studentiem vienā no resorāniņiem, kuri piedavā poļu tradicionālo virtuvi. Galdiņi bija rezervēti mazāk, nekā atnaca studenti. Apsēdāmies pie Turcijas studentiem (jāpiebilst, ka šo semestri salīdzinoši daudz Turcijas un Itālijas Erasmus studenti). Iesākumam uz galda atradās maize, tāds kā tauku un gaļas maisījums (man šķiet, ka mana omīte to sauc par dradžiem) un sālīti gurķīši. Ēdienkartē (lai gan tā bija gan poliski, gan angliski, gan vāciski) neko īpaši tradicionālāku kā gulašu arī neatradu. Dažiem gan bija palaimējies atrast ko dīvaināku, bet īsti laimīgi viņi ar to neizskatījās.

Uzkodas - maize, gurķīši un dradži

Gaidam vakariņas

Turku puisis, kurš mani visu vakaru sauca par Avrilu, jo es esot kopija Avrilai Lavinjai

Mans gulašs

Pēc tam bija plāns vakaru turpināt klubiņā ar nosaukumu CityHall. Bet tā kā vēl bija nedaudz par ātru, lai dotos uz turieni (ātrāk par 23.00 vai par 00.00 klubos nav dzīvības pazīmes) paciemojāmies pie mūsu jaunajiem draugiem -turkiem kojās.
Man bija iespēja vēlreiz pārliecināties, cik laimīga esmu ar savām kojām, jo šajās ir daudz mazākas istabiņas, daudz vairāk nolietotas, skaļi, jo katrā otrajā istabiņā notiek ballīte, koridorā drīkst pīpēt un tā smaka nāk iekšā istabiņās. Plānojums šeit ir nedaudz savādāks - ir garš gaitenis ar durvīm. Aiz katrām durvīm ir mazmazītiņa virtuvīte ar plīti, plauktiņiem un vannasistaba, tad nāk duvas durvis uz istabiņām, kur katrā dzīvo 2 cilvēki. Ledusskapis - tikai alternatīvais - ārā, aiz loga, uz palodzes.

Manas kojas ir klusas mierīgas un tīras.

Ciemos pie turkiem, kuri mums demonstrēja ar youtube palīdzību turku populāro mūziku

Visi turki fočēties ar mums blondīnēm kā 8 pasaules brīnumu

Tovakar šķiet visa Šcecina bija tieši šajā klubiņā - satiku arī savu buddy - Oskar

Walking tour
Piektdienas pēcpusdienā tika organizēta pastaiga pa pilsētu visiem Erasmus interesentiem. Devāmies pastaigā cauri pilsētai un lielāko Šcecinas parku. Vispār šajā pilsētā ir 17 parki un divi meži, kas arī domati pastaigām. Jā, dzīvoju diezgan zaļā pilsētā!

Ar daļu no pastaigas biedriem

Pulcējamies

Šis ir Šcecinas slavenais rožu dārzs ar 150 rožu šķirnēm. Vietējie saka, ka maijā jau šeit būs pirmie ziedi

Piemineklis ar četriem ērgļiem - kkas ļoti vēsturisks

Es un Bulgāru meitene Denisja pie kkādām parka instalācijam

Neaizsalis bija tikai mazs laukums ezera, kur arī bija sapulcējies viss pīļu bariņš

Piektdienas un sestdienas vakaru pavadu mājās, jo divas ballītes šonedēļ jau bijušas. Jūtos veca, jo īsti nevaru un negribu turēt līdzi pārējiem trakajiem Erasmus ballētājiem! :)
Turklāt, ja viss izdosies, tad 7dienu pavadīšu Berlīnē. Par to tad nākamareiz...

Labākam noskaņojumam

Manu noskaņojumu šodien uzlaboja šis links, kur brīvajā vietā ikviens var ierakstīt savu vārdu!

Vecpilsēta un Redd's

Svētdiena kā jau svētdiena - līdz 11.00 izgulējos. 15.00 mums bija jāsatiek Bulgāru meitene un Spāņu puisis. Spāņu puisim bija uzradušies citi plāni. Kopā ar Bulgāru un meiteni, Oscar un Bartozs bijām pastaigā pa Vecpilsētu un krastmalu. Un izrādās šī pilsēta nesastāv tikai no sliedēm, veciem tramvajiem un ostas ceļamkrāniem, kā šķita vakar pēc pastaigas. Izrādās ar esam bijušas rajonā, kurā mums ieteica labāk neiet (savas drošības pēc). Bet šodien redzētais bija jauks - lai runā bildes:

Vakaru noslēdzām pie mums kojās ar UNO spēli. Un mācot poļu puišiem un bulgāru meitenei "Durakus". Viņi gandrīz saprata! :)
Šeit polijā nav tāda lietā kā sidrs, bet te ir alus, kurš man garšo (!!!) attēlā redzams ābolu alus, bet vēl esot ķiršu un citrusu. Garšo līdzīgi kā sirds, pat labāk! :))

Scubi-dubi-do un Pinokio

Otrā dienā pamodos ar auktumpumpu – šī briesmīgā lieta notiek ar mani pirmo reizi mūžā! Un vēl ir uzradies neliels klepus, bet nav nekas briesmīgs un es ceru, ka drīz tikšu vaļā no šiem traucēkļiem. Laikam jau pēdējo dienu stress darījis savu!

Diena iesākās ar dažādu dokumentu un formalitāšu sakārtošnu, kas šeit Polijā ir ļoti birokrātiska (līdzīgi kā Latvijā). Pēc tam tika iepirktas dažādas sadzīviskas lietas kā panna, tējkanna un šampūns. Ātrā drēbju veikalu apskate, bet jāsaka, ka cenas varbūt arī ir nedaudz zemākas, bet piedāvājums īsti nekāds. Pat mans mīļais H&M lika smagi vilties! :(

Bet ziniet, kas ir pats, pats sliktākais – pavisam netālu no kojām, blakus tuvākajam pārtikas veikalam ir lieliskais KFC uzkodu veikals. Man kā lielam gaļas mīlim – šīs pikantās vistiņas kraukšķīgajā garoziņā ir nāvējošas, jo tās ir tiiiiiiik gardas! Ja McDonaldam un pārējām uzkodu vietām varu paiet garām vienaldzīgi, tad ar šo būs problēmas! 

Kopā ar Ievu baudam mūsu pirmās kopīgās vakariņas iekš KFC

Lai gan sagurums ir liels, ir pirmais piektdienas vakars, kopš esmu Šcecinā un tas nozīmē, ka vajadzētu doties apskatīt kādu Šcecinas ballīti. Kopumā šajā pilsētā ir salīdzinoši daudz klubi un bāri (nemācēšu nosaukt precīzi, bet domāju kādi 15 noteikti). Mūsu poļu „buddys” – Oskar un Bartek ieteica apmeklēt Erasmus studentu vidū populāro klubu „Pinokio”. Sacīts – darīts! Tā kā nokavējām pēdējo autobusu, uz klubinu devāmies kājām – bet tas nebija tālu – kādu 20 minūšu gājienā. Klubiņš no ārpuses īpašu uzticību neieviesa, taču iekšpušē bija diezgan jauki. Nesen remontētas telpas, laba mūzika divās zālēs, vairākas atpūtas zonas. Šajā klubiņā nebija ieejas maksas, kā tās esot lielākājā daļā pārējo klubiņu. Vienīgi ir jāmaksā 1zlots (0,17Ls) garderobistam. Cilvēki, ļoti zolīdi stāv garā rindā, lai noliktu vai paņemtu savas drēbes. To pieskata apsargi – ja kāds mēģina aizlīst priekšā, apsargs nāk ar viņu „ parunāt”! J Diemžēl neriskēju to nofočēt, bet man likās diezgan amizanti tādi būdīgi džeki melnā formā ar uzrakstu uz muguras „Pinokio apsardze”

Pinokio

Lielāko daļu vakara pavadījam pirmā stāva zālē, jo šķita, ka tur ir labāka mūzika dejošanai. Stili un veidi bija dažādi, turklāt tie ik pa laiciņam mainījās. Bet tiešām uzjautrinoši bija tad, kad sāka skanēt poļu hip-hop mūzika. Mūsu „buddys” patiešām ļoti aktīvi dziedāja un dejoja līdzi. Smieklīgākais no piedziedājumiem vienai no šīm dziesmām – „Scubi – do; scubi, scubi-dubi-do” :)

Atradu to arī youtube (uzreiz var uzslēgt 1:46) http://www.youtube.com/watch?v=sWoTWA8JN8A

Pēdējā rindiņā redzams sveiciens

Publika klubiņā daudz un dažāda – sākot ar kārtīgiem studentiem no laukiem, gan „cacām”, kas salikušas kilogramu kosmētikas. Bet interesantākais, ka mazliet atšķiras dejošanas stils. Ja Latvija cilvēki klubiņā vairāk pamīņājas, tad šeit cilvēki dejo ar visu ķermeni un īpaši ar rokām. Īpaši puiši! Sevišķi izceļas puiši!  :)

No kreisās: Oscar, Ieva, Linda, Bartozs

Otrā stāva zālē uz sienām ir tādi kā lieli plazmas TV, kur vari aizsūtīt SMS un Tevis sūtītais teksts parādīsies uz šīs sienas tādā kā čatiņā. Oskars sagādāja pārsteigumu! Tas bija tiešām ļoti jauki.

Dzirdējām, ka klubiņā runā arī itāliski, visticamāk tie ir mūsu Erasmus biedri, bet vēl neesam iepazinušies. Nākamnedēļ sola, ka būšot integrācijas pusdienas, kur visi beidot tiksimies.

Ap diviem naktī sajutāmies sagurušas un Bartozs pavadībā devāmies mājās. Vēl jāpierod pie urlu veidīgajiem cilvēkiem ar kapucēm uz ielām. Pilsēta esot samērā droša, tomēr no šādiem cilvēkiem labāk pa gabalu.

Nelielai atkāpei -  runājot par likumu ievērošanu šajā pilsētā - tas ir nopietni. Ar viņiem jokot nedrīkstot. Un ar teikumu „Nie mowie po polsku”/Es nerunāju poliski/ līdzēts nebūs. Šeit ir stingri sodi par iešanu pāri ielai pie sarkanās gaismas – latviešu naudiņās tie ir Ls 40. Un viņi tiešām to uzmana.

Kamēr sēdējam ar Oskar viņa mašīnā, pienāca policista kungs un dikti nopietni kko aizrādīja. Lai gan Oscar mierināja mani, sakot, ka viss kārtībā, pēc tam viņš izstāstija, ka bijā nostājušies stāvvietā tādā vietā, kas paredzēta policijas transportam. Patiesībā varējām saņemt arī sodu. Bet tā kā Oskar ļoti atvainojās policistam un piedāvāja, ka viņš var sekundes laikā no šīs vietas aizbraukt, policists tikai pārbaudīja tehnisko pasi, apdrošināšanu un ID karti (Polijā visur tiek izmantota ID karte, kas ir kredītkartes lieluma personapliecinošs dokuments, kas jānēsā līdzi vienmēr un visur, jo policists var lūgt to uzrādīt jebkādā situācijā. Pase poļiem nepieciešama tikai un vienīgi, lai izbrauktu no Eiropas Savienības). Policistiem ir tādi kā POS (karšu lasīšanas) aparātiņi, kur viņi novelk šo ID un nolasa informāciju par cilvēku, pie viena parbaudot, vai šis cilvēks nav meklēsanā.

Un šeit bildes no sestdienas pastaigas

Skats pa virtuves logu

Skats pa virtuves logu

Skats pa istabas logu

Skats pa vannasistabas logu

"Māksla", kas ir visur..

Kaut kur.. :)

Gluži kā Venēcijā

Diena Nr 1

Atvadu ballīte ar Liepājas draugiem un atvadu bučas no ģimenes. Superrrrrrīga atvadu ballīte Rīgā (Mīļš paldies visiem, kas atnāca – bija patiess prieks  jūs visus pirms ceļa vēl satikt. Paldies arī tiem, kas netika, bet bija domās ar mani). Ieskatam mazliet foto.

 17. februāra rīts – vidēja mēroga panika par braucienu un nedaudz sāpoša galva pēc ballītes, radīja sirreālu sajūtu līdz pat brīdim, kad nonācu lidostā, nodevusi bagāžu, lēnām soļoju meklējot pareizo izeju uz lidmašīnu, kad lidostas skaļruņos paziņo sākotnēji manas Polijas istabiņas biedrenes Ievas (otra meitene no Latvijas, kas brauc studēt uz Sczcecin) un pēc tam manu vārdu un uzvārdu ar īpašu uzaicinājumu ierasties attiecīgajā izejā un lidmašīnu. Vienmēr esmu domājusi, cik muļķīgi ir kad kāda pasažiera vārdu izbļausta pa visu lidostu un visi pārējie pasažieri stāv un noskatās, kā tas kavētājs aizelsies ierodas. Viss beidzās laimīgi un ar mazo Airbaltic lidmašīnīti veiksmīgi paceļamies un nolaižamies Berlīnē. Te Ieva mani atstāj, jo dažas dienas paciemosies Berlīnē. Es, pēc Hesburger Late Mocachino nobaudīšanas (lai gan plkst jau ap 15.00 ēdienu vēl nespēju dabūt iekšā) tālāk ar tāda kā maršrutnieka palīdzību pēc 2,5 stundu gara ceļa ierodos Szczecinā. Plkst. ir 18.30 pēc Polijas laika (pēc Latvijas 19.30).

Virs Berlīnes

 Mani sagaida mans poļu “buddy” vārdā Oskars, ar ko esam iepriekšējo nedēļu laikā pārmijuši dažus e-pastus. Oskars iepriekšējos semestri studējis Latvijā, “Turībā”, tā kā viņam ir viegli man izstāstīt par būtiskākajām atšķirībām un kopīgajām iezīmēm abās pilsētās. Protams, mazliet traucē mans angļu valodas līmenis, lai varētu brīvi ar viņu apriest visu, kas ienāk galvā un redzu pilsētā. Puisis angliski runā ļoti raiti un patiesībā arī viegli uztverami. Tikai, tad ka ir mana kārta runāt, jāsabīstas, kur palicis manās angļu valodas nodarbības apgūtais, jo atkal runāju nepilnos teikumos, vai tikai atsevišķiem vārdiem. Bet šķiet, ka Oskars uztvēra visu, ko jautāju. Vai vismaz izlikās! :)

Viņš mani sagaidīja maršrutnieka pieturā, ļoti pieklājīgi palīdzēja tikt ar manu smago bagāžu līdz viņa auto. Tad devāmies ātrajā Sczcecinas apskatē ar auto. Nemēģināšu atcereties nosaukumus dažādiem parkiem un celtnēm, bet galvenais, ka pilsētai tek cauri upe - Odra, kas sadala pilsētu centrālajā daļā un guļamrajonu daļā (līdzīgi kā Liepāju, vai Rīgu). Kā šodien uzzināju, Šcecina ir līdz otrā pasaules kara beigām bijusi vācu pilsēta, pēc tā kļuvusi par poļu, taču iznīcinata līdz pēdējam. Līdz ar to šeit neesot izteiktas vecpilsētas un skaistas arhitktūras. Manas kojas ir kreisajā upes krastā (centrālajā pusē), pavisam netālu no upes un paša centra.

Dzīvošana kojās mani vienmēr biedējusi un līdz šim biju veiksmīgi no tā izvairījusies. Bet patiesībā nav tik traki - biju gaidījusi ko briesmīgāku. Protams, tā nav viesnīca, tomēr iztikt var – dzīvošu kopā ar otru meiteni no Latvijas. Vienkāršas mēbeles (2 gultas, 2 rakstāmgaldi, 3 krēsli, 2nelieli grāmatplaukti, 2 naktskapīši, mazs un neparocīgs drēbju skapis), vannasistaba turpat istabiņā (tualete, duša un izlietne), virtuve gan  uz visu stāvu viena (elektriskā plīts un izlietne), turklāt virtuvē ir veselas 4 milzīgas trauksmes pogas.. Lūk ieskats kā apmēram tas viss izskatās.

Mana un Ievas gulta

Skats uz istabiņu no koridora un vannas istaba

Ledusskapis istabiņā un virtuve uz visu stāvu

Tiku aizvesta arī pirmajā šopingā un lielveikalu, lai nopirktu pirmās nepieciešamības lietas un ēdienu. Pie cenām vēl mēģinu pierast, jo te viss ir zlotos, bet te pārtika ir nedaudz lētāka. Tad nju lūk manas brokast-pusdien-vakariņas +dažas higēnas preces man izmaksāja 76 zlotus (12 Ls). Man šķiet, Latvijā, būstu iztērējusi ap 20Ls.

 Vakariņas+brokastis+citas noderīgas lietas

Esmu pārgurusi un krītu gultā, jo plkst rāda 2 naktī (organisms vēl dzīvo pēc Latvijas laika, kur tagad ir 3 naktī un visi mani mīļie Latvijā guļ otru sapnīti). Saldu…

Vēl tikai skats pa manu istabas logu naktī, dzīvē, protams, tas izskatas daudz labāk.

Skats pa vannasistabas logu

Skats pa istabas logu