Daktere Ai-Kā-Sāp! un poļu vīrieši!

Jap, šī nu ir tā diena, kad izdomāju paciemoties pie kāda poļu daktera. Biju te pirms mēneša saslimusi ar savu tradicionālajām kaklasāpēm un lielajām mandelēm, bet tā kā temperatūra nebija, tad pāris homeopātiski līdzekļi, daazas dienas gultā un likās viss kārtībā. Cītīgi izvairījos no saldējuma (pat Itālijā, gardā saldējuma valstī, nenoprovēju nevienu). Un likās viss kārtībā, pat biju jau aizmirsusi, kas kaitēja pirms mēneša. Bet sestdienas rītā pamodos ar tiiiIIiiIIiik ļoti sāpošu kaklu un arī temperatūra sāka kāpt. Ui, cik briesmīgi ir slimot, kad neesi mājās, LV!

Es principā poliski nerunājuša paņēmu līdzi pie daktera meiteni no Čehijas, kura te jau ir gadu un pa gadu samācījusies normāli poļu valodu. Bet arī viņai gājiens pie daktera bija izaicinājums valodas ziņā! Bija smieklīgi, bet galā tikām. Daktere bija jauka un saprotoša.
Daktere ieraudzījusi manu kaklu iesaucās "OOOoo Jesus!" (tam pat man tulkojumu nevajadzēja!). Nu jā, rezultātā man ir jādzer četra veida zāles un divas no tām antibiotikas. Daktere man sazīmēja uz papīrīša shēmu, kura tablete kad jādzer! Smieklīgi! :)

Bet par poļu vīriešiem - vini šeit ir briesmīgi. Tiešām nesaprotu tās sievietes, kuras tādus izaudzina un kuras to pacieš. Sāksim jau ar šodienas taksistu, jo cerēju, ka tas būs ātrākais un drošākais veids kā nesavējot klāt. Bet, taksis atbrauca pēc tam, kad biju nogaidījusies 20 minūtes uz ielas (jo viņi šeit nezvana, kad ir klāt) at visiem logiem vaļā. Iekāpu un palūdzu aizvert logus, jo esmu slima. Viņš sāka pukstēt kko poliski aizvēra visus logus, izņemot šofera un demostratīvi ieslēdza kondicionieri. Mēģināj iebilst vēlreiz, viņš pagrieza kondicionieri mazliet vairāk uz savu pusi un sāka mēdīt mani. Pēc tam tika demonstratīvi paņemts kabataslakaiņš un slaucīti izdomu sviedri. Vēlāk sēžot rindā pie ārsta kāds vīrietis demonstratīvi iešmauca kabinetā pirms mums. Tur bija viena soļa starpība, viņš paskatījās uz mani un vienkārši iegāja iekšā!
Tādi lūk šeit poļu džentelmeņi! Aizmirsti par priekšā palaišanu vai durvju atvēršanu un rēķinies, ka pie mazākas iespējas, centīsies aizlīst priekšā! Aaa, starpcitu, ja poļu pāris iet uz randiņu, tad tas ir pašsaprotams, ka meitene jāmaksā pašai par sevi - tas pat neesot apspriežams. Ir tomēr kādi stereotipi par poļiem, kas dzīvē ir briesmigāki, nekā pirms tam dzirdētie.. :)

Itālijas saule

Es dievinu ceļot. Tiešām, dievinu! Tā ir vispatīkamākā nodarbe dzīvē, kādu spēju iedomāties. 

Sākumā ir jāiedomājas vieta, kur vēlies nokļūt, tā klusītiņām jānolūko, kā kaķim pirms medībām, aiz stūra vērojot savu medījumu. Tad ir jānovērtē situācija kā vislabāk tai uzbrukt -mazliet jāpameklē informācija un jāpārliecinies, ko šī vieta var piedāvāt. Tad ir jāiedomājas gandarījuma garša, kad medījums jau noķerts. Lēnām prātā tiek uzburta fantāzija par vietas vizualizāciju, notikumiem tajā un sajūtām, ko šī vieta nesīs. Tomēr, lai cik līdz niansēm izfantazētas būs iedomas, realitāte vienmēr pārsteidz.

Izpētīt to vietu kur dodies līdz sīkumiem, kurus  nepamana citi, sastapt interesantus cilvēkus, vai  vienkārši novērot  garāmgājējus. Nav nekā  aizraujošāka  par centieniem uzminēt, ko vēsta  izkārtnes, reklāmas, vai, par ko  sarunājas  garāmejošie cilvēki - mēģināt  atfiltrēt kaut vienu  pazīstamu vārdu. Un  galu galā centies sajusties, kā  šīs vietas  sastāvdaļa - ieelpojot savādāku gaisu un  kultūru un uz savas ādas sajūtot citādus  paradumus  un sauli. Apceļot pasauli,  man nozīmē atrast pašai  sevi!

Un tā mani ceļi aizveda ani uz Itāliju. Šī  nebija  mana  pirmā reize šajā saules  pielietajā zemē, bet  Milānā un Turīnā  gan pabiju pirmoreiz

 Pilsētas centrālais laukums un upe. Liels plašs un ļoti skaists arhitekūriskā ziņā.

 

 Turīnas pilsēta vēsturiski sākas no šīs vietas. Un tad viņa izpletusies līdz šim brīdim, kad Turīnas pilsētā dzīvo 1 miljons iedzīvotāju (tikai mazliet vairāk kā Rīgā). Turīna patiesībā ir Itālijas pirmā galvaspilsētā līdz šo godu atņēma Roma. Turīna ir slavena kā mūsdienu vermuta (Martini un Cinzano) dzimtene. Slavens autobūves centrs (FIAT un Lancia). Tāpat Turīnas zīmoli ir Lavazza (kafija).

 

Šis pilsētas arhitektoniskais simbols (augsto celtni - Mole Antonelliana,), sākotnēji bija domāts kā sinagoga. Tas ir  kas attēlota arī uz Itālijas 2 centu monētas. Mūsdienās tajā iekšā ir kinomuzejs, bet augšā skatu vieta, tādiem tūristiem kā es.

Jā, tie, kas slejas aiz pilsētas mūriem tiešām ir kalni. Alpu kalni. Ar sniegotām kalnu virsotnēm. Dievīgi!!! :)

Šādi vērsēni sastopami visā pilsētā. Pa tiem tek tīrs, svaigs dzeramais ūdens, kas veldē izslāpušos tūristus kastajās dienās! Un blakus stāvu zem olimpiskās arkas (2006 Turīnā notika Ziemas Olimpiskās spēles).

Skats no pakalna, kas ir mazliet tālāk no pašas pilsētas bija vienreizējs. Lai gan bija paredzēta ātra pilsētas apskate no augšas un došanās tālāk, mana sajūsma par šo vietu, kur saule cepināja ādu, bet acīm pavērās sniegs kalnos, bija neaprakstāma un tāpēc tika mainīta programma, lai pāris stundas izbaudītu šo skaistumu.

Milānas centrālā stacija gan vilcieniem, gan autobusiem. Tātad Milāna - protams modes un reģiona biznesa centrs. Daudz skaistu un izsmalcināu cilvēku. Daudz naudīgu tūristu, kas skraida ar brendotu drēbju maisiņiem. Un kā iepriekš lasīju internetā vieta daudziem krāpniekiem, kas cenšas censas apčakarēt tūristus visos iespējamos veidos. Pilsētā protams katram reizi mūžā ir jāsajūt un jāizgaršo, bet vairāk kā vienu dienu pavadīt pašā pilsētā ir diezgan bezjēdzīgi.

Starp Prada un Louis Vutoin veikaliem uz ielas, kas ir zem jumta. 

Līdzās Romai, Parīzei, Londonai un Ņujorkai Milāna ir viens no pasaules modes centriem. Pilsēta ir dzimtene tādiem zīmoliem kā Giorgio Armani, Dolce & Gabbana, Prada un Gianni Versace.

 

 Pilsētas galvenais laukums. Un Leonardo da Vinci piemineklis.

 

Skaistas un tipiskas Itālijas ieliņas. Jāatzīst gan, ka Milānā sādas sastopamas tikai vecpilsētā, jo ārpus tā - tikai stiklotas kastes un debesskrāpji.

 Milānas Doms (Duomo) - gotiskā katedrāle. Jāatzīst skaistākais arhitektūras brīnums šī ceļojuma laikā. Tik niasēti brīnišķīgs un iespaidīgs, ka aizrāvās elpa. Hmmm, jaaa, lai tiktu iekšā un apskatītu katedrāli no iekšpuses gan man nacās mazliet pacīnīties, jo mans kleitas garums atsedza ceļus ( bet tā kā vismaz pleci bija apsegti) vērīgi ētikas sargi tomēr palaida mani! :D

 

Mani vienmēr ir sajūsminājis cik Itālijā ir populāri dažnedažādākie motorolleri. Vissmieklīgāk izskatās kad cilvēki savās brendotājās drēbēs, īpaši vīrieši smalkajos uzvalciņos tā zolīdi joņo joņo apkārt. Atradu arī savu favorītu - sarkanu rolleru. Tādu tiešām ļoti gribētu - būtu sasodīti stilīgi at 'tadu braukāt pa Rīgas ielām! :)

Un, protams, kur tad nu bez šī skaistuļa! Gribētu ar tādu arī kādreiz savā dzīvē izbraukt. Tas ir nežēlīgs ātrums - cita vārda, es domāju, lai aprakstītu to, es domāju, nav!

 

Man kā gurmanam, protams, sajūsmu izraisīja arī tirdziņš ar tradicionālajiem sieriem, vītinātu desu kalniem un kantainām (!) picām! MmmMMmMmm. Atgādiniet, kad atgriezīšos, LV ka jānopērk Itāļu recepšu pavārgrāmata. Ahhh..

Ceru, ka vismaz kaut nedaudz sajutāt un sagaršojāt manu šīs reizes medījumu - ceļojumu uz Itāliju! :)

Prāga - 1000 torņu pilsēta

Izmantoju iespēju pa mazām naudiņām aizbraukt uz Prāgu. 9 stundas autobusā gan nebija tas vilinošākais laika pavadīšanas veids, bet izdevīgākais gan. Speciāli organizēts autobuss Ščečinas universitātes biedriem (9no tiem bijām erasmusnieki). Prāgā paredzētais laiks nepilnas trīs dienas un divas naktis.

Lai gan izbraucām 23.00 ar domu, ka nakti guļam autobusā un no rīta pamostamies Prāgā, no šī plāna nekas nesanāca, jo autobusa aizmugurē bija bariņš ar tipiskiem poļu dzērājiem (protams vodka) un sulīgiem "kurva" (lamuvārds) izteicieniem skaļā balsī. Lai arī lielākā daļa no Erasmusniekiem šajā naktī negulēja, vai gulēja maz, man prieks, ka neskatoties uz dažiem maziem pārpratumiem no mūsu pašu ersamusniekiem, kas uzvedās kā bērnudārzs, redžējām un izbaudījām maksimāli daudz Prāgas burvību. Starpcitu, lieliskas bezmaksas eksursijas ar modernu pieeju vēstures izklāstam sniedz šī brīvprātīgā organizācija un ne tikai Prāgā. Katru no dienām cēlāmies agri no rīta un līdz pat vēlam vakaram pavadījām atklājot pilsētu, tik aizrautīgi, ka nevienā no vakariem pat nepietika spēka vēl doties ballēties.

Ceru, ka kaut mazumiņu no tām sajūtām, kas radās man pēc Prāgas apmeklējuma spēsiet noķert ar dažu bilžu palīdzību:

Vecpilsētas centrālais laukums ir iecienītākā tūristu vieta, kur katru stundu no 9 rītā līdz 9 vakarā var vērot slavenā 15.gadsimta astronomiskā pulksteņa spēli. Leģenda vēsta, ka pulksteņa veidotāju Hanušu pēc padarītā darba pilsētas valdītāji padarījuši aklu, lai viņš nespētu atkārtot šo šedevru citām pilsētām. Pulksteņa spēles laikā, te tikai ar senlaiku tehnoloģiju palīdzību atveras lodziņi un parādās statujas, bet pēc tam torņa augšgalā puisis pūš taurē speciālu meldiņu.

Prāgas pils. Celta 8.gadsimtā un jau no tās pirmsākumiem ir kalpojusi kā valsts pārvaldītāju mītne.  Kopš 10.gs. Prāgas pilī ir arī Prāgas bīskapa rezidence. Šis pils komplekss, kas ir kalnā un tāpēc labi redzams, piešķir pilsētai īpašu burvību un skaistumu, īpaši naktī, jo tā ir lieliski apgaismota.

 

Brīnišķīga arhitektūra - lielas augstas mājas un katra no tām ir kā unikāls mākslas šedervs. Augšā pa labi redzamā ēka esot pasaules labākais Kubisma arhitektūras paraugs.

Kārļa tilts. Savieno Vecpilsētu un Mala Strana. Tilts slavens ar savām baroka skulptūrām, no kurām zināmākā ir Sv. Jana Nepomuka statuja – tradīcija vēsta, ka pieskaršanās tai nes laimi.

Kafkas statuja. Sajūsmina skats - zirga pajūgs, vecs autiņš uz pils fona.  Uzkāpjot Petršina kalnā var apskatīt pilsētas panorāmu no Eifeļa projektētā Petršina skatu torņa. Skats no iepriekš stāstīta astronomiskā pulksteņa uz pilsētas centrālo laukumu un suvenīru veikaliņiem. 

Panorāmas skats no Čeha Eifeļa torņa skatupunkta

Saulesbriļļu modeles, kuras šeit iepzoējot paspēja apdedzināt degunus saulē

Tā kā 1.Maijs Čehiem ir tāda kā mīlestības diena, tad pilsētas kalnā, kas vienlaikus ir arī parks, kur pasēdēt, vai papiknikot, notika vietējās televīzijas kampaņa par dažādiem pārīšiem. Šis viens no tiem... Un blakus redzams tāda kā piemineklis padomju laikiem, kurā redzams kā šie laiki iznīcina cilvēka personību.

 

Viens no tradicionālajiem Šveika krodziņiem, ar pašu Šveiku ieprostotu pagrabā. Parastās pusdienas - sviestmaizes, kas no rīta nospertas virtuvē un sagatavotas līdzņemšanai. Glaunās pusdienas ar gulašu kartupeļiem un, protams maizes knēdeļiem (šie knēdeļi ir arī no kartupeļiem un garšo gandrīz tāpat kā maize, bet Čehijā tie ir ļoti populāri).

Tāpat arī čehi iecienījuši kārtīgu cūkkgaļu. Vesels ruksis grillējas centrālā laukumā un ir iespējams iegūt tik lielu cūkas gabalu, cik vēlies! Un blakus arī kāds unikāls čehu brīnums - mīkla tiek uzlikta uz speciāla rullīša un tiek cepta virs oglēm, pēc tam apviļāta cukurā. Garšo apmēram tāpat kā bērnībā iecienītā bulciņa "Mēlīte".  

Alus, protams, ir atsevišķa tēma. Alus šķirnes ir dauddz un dažādas. Jāpiekrīt teicienam: "Prāgā nav grūti kļūt par dzērāju, jo krogu Prāgā ir vairāk nekā pārtikas veikalu". Vienā no krodziņiem "Prague beer Museum", kuru mums ieteica gids no bezmaksas tūres, bija īpašs piedāvājums - 10 dažādas alus šķirnes mazos tilpumos (0,2litri). Ar meiteni no Mongolijas, paņēmām vienu šādu komplektu un Ieva ar meiteni bo Bulgārijas paņēma otru komplektu. Nogaršojām un samainījāmies komplektiem. Garšas visdažādākās (pirms tam gan jāatzīst man alus likās alus un garšu īsti nespēju atšķirt), bet šeit gaisī tumši, stiprāki, mazāk stipri, ar dažādām speciālajām garšām kā pipari un kafija. Bet mans favorīts bija alus ar melleņu garšu.

Un kad alus izdzerts, tad viss rādās savādāk. Labi, labi, jokojas - šādus attēlus var iegūt arī spoguļu istabā, pa ceļam uz miniaturas Eifeļu torni.

 Atzīšos, mani šī pilsēta pārsteidza vislabākajā ziņā ar savu varenību, arhitektūru, dzīvības sajūtu uz katra stūra un, protams, lielajām tūristu masām. 

Ceru, kaut nedaudz sajutāt šīs skaistās pilsētas auru un mazliet arī garšu!