Pārdomas

Sākusies mana pēdējā nedēļa Ščečinā!

Gribat zināt sajūtas - priecājos, ka braukšu MĀJĀS un tomēr zinu, ka šī pilsēta un šis laiks manās atmiņās un sirdī aizņems kādu noteiktu vietu uz visu mūžu.

Man patīk tā sajūta šeit, ka katru dienu varu ieraudzīt, atklāt un iemācīties ko jaunu. Kaut tik vienkārši - tajā brīdī, kad aizveru kopmītņu istabiņas durvis un izeju uz ielas, mans piedzīvojums var sākties - ikdienu, dodoties savās gaitās ieraugu ko intereses cienīgu, vienalga, vai tās ir ēkas un arhitektūra, dārzeņu un augļu kioski uz katra stūra vai savādi cilvēki, kas ģērbjas, izturas vai runā savādi. Katru dienu es atklāju no šīs pilsētas par kripatiņu vairāk - varu saprast par vienu vārdu vairāk kādā reklāmas izkārtnē, vai apzināties, ka noajušu kur varu nokļūt ar konkrēto tramvaju. Līdzīgas sajūtas bija, kad sāku dzīvot Rīgā (protams toreiz bez valodas barjerām, bet tomēr - viss, kas vienkārši pastāvēja man apkārt bija īsts piedzīvojums). Tas bija tik lieliski!
Bet ... "krīti, kamēr Tu vēl spīdi", jeb citiem vārdiem - ir labi doties prom, kad viss ir vislabākajā kārtībā - ar labākajām atmiņām un patīkamākajām sajūtām. Kad kaut kas beidzas, ir laiks sākt ko jaunu.


Un es patiešām 100% esmu gatava atgriezties Latvijā, savās mājās, pie saviem cilvēkiem. Es ar nepacietību gaidu, kad varēšu sākt darboties savā jaunajā jomā - jauna pieredze, jauni cilvēki, jaunas zināšanas - mans jaunais piedzīvojums. Man patiešām ir sajūta, ka man patiks viss ko piedzīvošu tuvākajā laikā. :)

Ko es ieguvu apgriežot savu dzīvi pa 180 grādiem un atbraucot savā Erasmusā ir grūti izstāstīt vārdiem - tas ir neizsakāmi daudz.
Angļu valodas zināšanu līmeni, protams varēju uzlabot vairāk, jo dzīvoju kopā ar otru latviešu meiteni citās kojās no pārējiem Erasmusnikiem, tātad ikdienas komunikācija vairāk vai mazāk tikai latviešu valodā. Zināšanas mācību laikā - tās arī - nevaru teikt, ka bija viegli vai grūti - bija jāiespringst atsevišķos brīžos, bet nekas nav neizdarāms. Komunikācija - savādi, cik daudz dažādu raksturu cilvēki sastapti - atšķirīgi uzskati kultūras, audzināšanas, dzīves pieredzes ziņā. Mācījos komunicēt ar cilvēkiem, vienkārši tāpat, jo lai cik muļķīgi tas neizklausītos, biju pazaudējusi interesi par tiem. Man beidzot bija laiks sev - daudz veselīgākam dzīvesveidam kā Latvijā. Un pats galvenais tās ir sajūtas - atgūts miers un apziņa, ka viss, ko esmu ar savu dzīvi darījusi ir bijis pilnīgi pareizi. Un lielākā vērtība manā dzīvē esmu es pati.

Slavenās jūras trīsvienības pilsētas

Gdanska, Gdiņa un Sopota - šīs trīs pilsētas tiek uzskatītas par skaistākajām Polijas jūras pilsētām. Pabiju tajās jau pāris nedēļas atpakaļ, bet ar visu eksāmenu trakumu, nebija laika pastāstīt, parādīt, bet tagad gan! :)

Gdaņskas centrālā vilciena stacija - krāšņi, ne? Mazliet no vēstures: Polijas ostas pilsēta Gdaņsku – bijušā Danciga. Reti kura vieta pasaulē ir tā vēstures vēju plosīta kā Gdaņska. Pareizāk būtu teikt – viss Baltijas krasts no Rucavas līdz Gdaņskai 20. gadsimta Eiropas vēsturē, iespējams, piedzīvojis vislielākās robežu pārvērtības. 1918. gadā, sabrūkot Krievijas impērijai, Latvija patiešām robežojās ar Vāciju. Tas bija laiks, kad Vācijai vēl piederēja Mēmeles jeb Klaipēdas apgabals, bet Latvija kā Kurzemes guberņas pārmantotāja bija dabūjusi Palangu. Tikai 1921. gadā starptautiska šķīrējtiesa Palangu piešķir Lietuvai, par ko Latvija kā kompensāciju pretī saņem Aknīstes un Budbergas pagastus.

Vecpilsētas galvenajā ielā -  Dlugi Targ. Šodienas Gdaņska ir viens no bagātākajiem Polijas novadiem. Un to pēc manas Ščečinas var tiešām sajust. Pilsēta ir sakoptāka (šajā jautājumā protams lielas investīcijas ienes tūrisms - īpaši no tiem pašiem vāčiešiem).

Visas mājas skaistajā vecpilsētā ir neīstas – kā dekorācijas teātrī. Tās uzbūvētas pilnīgi no jauna, uz karā sagrautās vācu Dancigas gruvešiem ir uzcelta poļu Gdaņska. Vēl vairāk – pati modernā Polijas valsts pa daļai ir celta uz “Lielvācijas reiha” drupām. Savukārt kapitālisma uzvaru simbolizējošais Makdonalds ir celts uz sociālisma drupām – tieši Gdaņskā 1980. gadā radās ''Solidaritātes'' kustība, kas radīja pirmās plaisas šķietami tik nesatricināmajā Padomijas impērijā.

Dancigas atgūšana bija viena no svarīgākajām Hitlera ārpolitikas prioritātēm, Vācijas prestiža un goda jautājums. Dancigas centrā, pārsimts metru no ostmalas, ar vāciešu uzbrukumu poļu pasta ēkai sākās 2. pasaules karš – par signālu tam kalpoja Dancigas ostā noenkurotā vācu karakuģa “Šlēsviga-Holšteina” lielgabala šāviens.

Mazliet atpūta un deguna piededzināšana saulītē Gdaņskas pašā sirdī!: )

Un iesaistīšanās kādās sociālās aktivitātēs. Esmu mākonītis un ausīs skan iedvesmojošs stāsts, ka tikai ir jānotic sev un viss ir iespējams! :)

Sopota - Poļu Jūrmala. Šeit daudzi un dažādi pludmales festivāli un koncerti. Šis mols ir Eiropas garākais - un diemžēl arī šķiet vienīgais par kuru pastaigātgribētājiem ir jāmaksā naudiņa. Arī poļi māk pelnīt! :)

Pusstundiņa saulītē. Ah, kā man pietrūkst pludmales! Pačukstēšu jums noslēpumu - abas čehu meitenes, pirmo reizi bija pladmalē, pirmoreiz ar plkām pēdām staigāja pa plaudmales smiltīm un pirmoreiz mūžā iebrida jūrā! Liepājnieku prātam tas nav aptverams, vai ne? :)

Dibinoties Polijas valstij, ar Versaļas konferences lēmumu no Vācijas tiek izgriezta vesela šķēle – tā saucamais Gdaņskas jeb poļu koridors. Polija sev dabū pieeju Baltijas jūrai – Gotenhāfenas ostu – šodienas Gdiņu. Arī Dancigas apgabalu atdala no Vācijas, izveidojot Dancigas brīvpilsētu. Patiesībā tā ir prāva teritorija Latvijas rajona lielumā, kurā ietilpst pati Danciga, kūrortpilsēta Sopota un lauku zemes. Pilsētai ir sava valdība, savas pastmarkas un pat sava nauda – Dancigas guldeņi. Starptautiskie līgumi atļauj Polijai uzturēt pilsētā savu no vietējo vāciešu varas neatkarīgu pasta kantori. Tiesa, poļu Dancigā gan tolaik bija tikai 12% no visiem iedzīvotājiem.

Mazliet sagurums pēc piepildītas dienas un trīs pilsētu apskates

Malborkas pils. Šis ir pasaulē lielākais sarkano ķieģeļu cietoksnis! 15.gadsimtā pats cietoksnis bija vesela pilsēta – lielā un labi organizētā Teitoņu Ordeņa valsts galvaspilsēta. Tagad pilī atrodas muzejs, kura ekspozīcijās ir apskatāma pils vēsture. Apskatāmā platība milzīga - tūre paredzēta uz 4h, es izgāju nepilnās divās un jau bijām sagurusi. Bet pils apmēri protams iespaidīgi.

Nejauši uzgāju kādu lielisku vēsturiski modernu un gaumīgu aprakstu par šīm pilsētām, kas acīmredzot tapis pāris gadus atpakaļ, jo pieminētas bendzīna cenas par kurām šobrīd varam tikai sapņot. Burvīga nedēļas nogale, lieliska kompānija un "mana" jūra. Savādi, bet man pabūšana pie jūras un saules staru uzņemsana ir fiziski un organiski nepieciešama kā vitamīni.

 

 

Demokrātija

Politikas intrigas un valstvīru glupums nav tikai problēma Latvijā. Spāņiem šobrīd tas ir īpaši sasāpējis jautājums, kas aktuāls ir visā pasaulē. Tāpēc arī mēs, spāņu ierosināti, veidojām savu demokrātijas akciju, - ar ticību nākotnei par to, ka ikkatrs no mums var mainīt pasauli uz labāku:

 

Session is over

Visi eksāmeni godam nolikti. Rezultāts labs - un tikai viena negulēta nakts. :)

Daktere Ai-Kā-Sāp! un poļu vīrieši!

Jap, šī nu ir tā diena, kad izdomāju paciemoties pie kāda poļu daktera. Biju te pirms mēneša saslimusi ar savu tradicionālajām kaklasāpēm un lielajām mandelēm, bet tā kā temperatūra nebija, tad pāris homeopātiski līdzekļi, daazas dienas gultā un likās viss kārtībā. Cītīgi izvairījos no saldējuma (pat Itālijā, gardā saldējuma valstī, nenoprovēju nevienu). Un likās viss kārtībā, pat biju jau aizmirsusi, kas kaitēja pirms mēneša. Bet sestdienas rītā pamodos ar tiiiIIiiIIiik ļoti sāpošu kaklu un arī temperatūra sāka kāpt. Ui, cik briesmīgi ir slimot, kad neesi mājās, LV!

Es principā poliski nerunājuša paņēmu līdzi pie daktera meiteni no Čehijas, kura te jau ir gadu un pa gadu samācījusies normāli poļu valodu. Bet arī viņai gājiens pie daktera bija izaicinājums valodas ziņā! Bija smieklīgi, bet galā tikām. Daktere bija jauka un saprotoša.
Daktere ieraudzījusi manu kaklu iesaucās "OOOoo Jesus!" (tam pat man tulkojumu nevajadzēja!). Nu jā, rezultātā man ir jādzer četra veida zāles un divas no tām antibiotikas. Daktere man sazīmēja uz papīrīša shēmu, kura tablete kad jādzer! Smieklīgi! :)

Bet par poļu vīriešiem - vini šeit ir briesmīgi. Tiešām nesaprotu tās sievietes, kuras tādus izaudzina un kuras to pacieš. Sāksim jau ar šodienas taksistu, jo cerēju, ka tas būs ātrākais un drošākais veids kā nesavējot klāt. Bet, taksis atbrauca pēc tam, kad biju nogaidījusies 20 minūtes uz ielas (jo viņi šeit nezvana, kad ir klāt) at visiem logiem vaļā. Iekāpu un palūdzu aizvert logus, jo esmu slima. Viņš sāka pukstēt kko poliski aizvēra visus logus, izņemot šofera un demostratīvi ieslēdza kondicionieri. Mēģināj iebilst vēlreiz, viņš pagrieza kondicionieri mazliet vairāk uz savu pusi un sāka mēdīt mani. Pēc tam tika demonstratīvi paņemts kabataslakaiņš un slaucīti izdomu sviedri. Vēlāk sēžot rindā pie ārsta kāds vīrietis demonstratīvi iešmauca kabinetā pirms mums. Tur bija viena soļa starpība, viņš paskatījās uz mani un vienkārši iegāja iekšā!
Tādi lūk šeit poļu džentelmeņi! Aizmirsti par priekšā palaišanu vai durvju atvēršanu un rēķinies, ka pie mazākas iespējas, centīsies aizlīst priekšā! Aaa, starpcitu, ja poļu pāris iet uz randiņu, tad tas ir pašsaprotams, ka meitene jāmaksā pašai par sevi - tas pat neesot apspriežams. Ir tomēr kādi stereotipi par poļiem, kas dzīvē ir briesmigāki, nekā pirms tam dzirdētie.. :)

Itālijas saule

Es dievinu ceļot. Tiešām, dievinu! Tā ir vispatīkamākā nodarbe dzīvē, kādu spēju iedomāties. 

Sākumā ir jāiedomājas vieta, kur vēlies nokļūt, tā klusītiņām jānolūko, kā kaķim pirms medībām, aiz stūra vērojot savu medījumu. Tad ir jānovērtē situācija kā vislabāk tai uzbrukt -mazliet jāpameklē informācija un jāpārliecinies, ko šī vieta var piedāvāt. Tad ir jāiedomājas gandarījuma garša, kad medījums jau noķerts. Lēnām prātā tiek uzburta fantāzija par vietas vizualizāciju, notikumiem tajā un sajūtām, ko šī vieta nesīs. Tomēr, lai cik līdz niansēm izfantazētas būs iedomas, realitāte vienmēr pārsteidz.

Izpētīt to vietu kur dodies līdz sīkumiem, kurus  nepamana citi, sastapt interesantus cilvēkus, vai  vienkārši novērot  garāmgājējus. Nav nekā  aizraujošāka  par centieniem uzminēt, ko vēsta  izkārtnes, reklāmas, vai, par ko  sarunājas  garāmejošie cilvēki - mēģināt  atfiltrēt kaut vienu  pazīstamu vārdu. Un  galu galā centies sajusties, kā  šīs vietas  sastāvdaļa - ieelpojot savādāku gaisu un  kultūru un uz savas ādas sajūtot citādus  paradumus  un sauli. Apceļot pasauli,  man nozīmē atrast pašai  sevi!

Un tā mani ceļi aizveda ani uz Itāliju. Šī  nebija  mana  pirmā reize šajā saules  pielietajā zemē, bet  Milānā un Turīnā  gan pabiju pirmoreiz

 Pilsētas centrālais laukums un upe. Liels plašs un ļoti skaists arhitekūriskā ziņā.

 

 Turīnas pilsēta vēsturiski sākas no šīs vietas. Un tad viņa izpletusies līdz šim brīdim, kad Turīnas pilsētā dzīvo 1 miljons iedzīvotāju (tikai mazliet vairāk kā Rīgā). Turīna patiesībā ir Itālijas pirmā galvaspilsētā līdz šo godu atņēma Roma. Turīna ir slavena kā mūsdienu vermuta (Martini un Cinzano) dzimtene. Slavens autobūves centrs (FIAT un Lancia). Tāpat Turīnas zīmoli ir Lavazza (kafija).

 

Šis pilsētas arhitektoniskais simbols (augsto celtni - Mole Antonelliana,), sākotnēji bija domāts kā sinagoga. Tas ir  kas attēlota arī uz Itālijas 2 centu monētas. Mūsdienās tajā iekšā ir kinomuzejs, bet augšā skatu vieta, tādiem tūristiem kā es.

Jā, tie, kas slejas aiz pilsētas mūriem tiešām ir kalni. Alpu kalni. Ar sniegotām kalnu virsotnēm. Dievīgi!!! :)

Šādi vērsēni sastopami visā pilsētā. Pa tiem tek tīrs, svaigs dzeramais ūdens, kas veldē izslāpušos tūristus kastajās dienās! Un blakus stāvu zem olimpiskās arkas (2006 Turīnā notika Ziemas Olimpiskās spēles).

Skats no pakalna, kas ir mazliet tālāk no pašas pilsētas bija vienreizējs. Lai gan bija paredzēta ātra pilsētas apskate no augšas un došanās tālāk, mana sajūsma par šo vietu, kur saule cepināja ādu, bet acīm pavērās sniegs kalnos, bija neaprakstāma un tāpēc tika mainīta programma, lai pāris stundas izbaudītu šo skaistumu.

Milānas centrālā stacija gan vilcieniem, gan autobusiem. Tātad Milāna - protams modes un reģiona biznesa centrs. Daudz skaistu un izsmalcināu cilvēku. Daudz naudīgu tūristu, kas skraida ar brendotu drēbju maisiņiem. Un kā iepriekš lasīju internetā vieta daudziem krāpniekiem, kas cenšas censas apčakarēt tūristus visos iespējamos veidos. Pilsētā protams katram reizi mūžā ir jāsajūt un jāizgaršo, bet vairāk kā vienu dienu pavadīt pašā pilsētā ir diezgan bezjēdzīgi.

Starp Prada un Louis Vutoin veikaliem uz ielas, kas ir zem jumta. 

Līdzās Romai, Parīzei, Londonai un Ņujorkai Milāna ir viens no pasaules modes centriem. Pilsēta ir dzimtene tādiem zīmoliem kā Giorgio Armani, Dolce & Gabbana, Prada un Gianni Versace.

 

 Pilsētas galvenais laukums. Un Leonardo da Vinci piemineklis.

 

Skaistas un tipiskas Itālijas ieliņas. Jāatzīst gan, ka Milānā sādas sastopamas tikai vecpilsētā, jo ārpus tā - tikai stiklotas kastes un debesskrāpji.

 Milānas Doms (Duomo) - gotiskā katedrāle. Jāatzīst skaistākais arhitektūras brīnums šī ceļojuma laikā. Tik niasēti brīnišķīgs un iespaidīgs, ka aizrāvās elpa. Hmmm, jaaa, lai tiktu iekšā un apskatītu katedrāli no iekšpuses gan man nacās mazliet pacīnīties, jo mans kleitas garums atsedza ceļus ( bet tā kā vismaz pleci bija apsegti) vērīgi ētikas sargi tomēr palaida mani! :D

 

Mani vienmēr ir sajūsminājis cik Itālijā ir populāri dažnedažādākie motorolleri. Vissmieklīgāk izskatās kad cilvēki savās brendotājās drēbēs, īpaši vīrieši smalkajos uzvalciņos tā zolīdi joņo joņo apkārt. Atradu arī savu favorītu - sarkanu rolleru. Tādu tiešām ļoti gribētu - būtu sasodīti stilīgi at 'tadu braukāt pa Rīgas ielām! :)

Un, protams, kur tad nu bez šī skaistuļa! Gribētu ar tādu arī kādreiz savā dzīvē izbraukt. Tas ir nežēlīgs ātrums - cita vārda, es domāju, lai aprakstītu to, es domāju, nav!

 

Man kā gurmanam, protams, sajūsmu izraisīja arī tirdziņš ar tradicionālajiem sieriem, vītinātu desu kalniem un kantainām (!) picām! MmmMMmMmm. Atgādiniet, kad atgriezīšos, LV ka jānopērk Itāļu recepšu pavārgrāmata. Ahhh..

Ceru, ka vismaz kaut nedaudz sajutāt un sagaršojāt manu šīs reizes medījumu - ceļojumu uz Itāliju! :)